Kurš ir visslavenākais princis komiksu vēsturē? Princis Valiant? Princis Namors? Diāna Prinča? Nepareizs, nepareizs un nepareizs. Ar atvainošanos Hal Foster, Bill Everett un Charles Charles Moulton (iepriekšminēto prinču radītājiem, kuri nebūtu karaļi), vispazīstamākais komiksu princis ir princis, ekscentriskā roka zvaigzne, kas savas slampas laikā 1980 ar tik bezgaumīgām, bailīgām popdziesmām kā "Little Red Corvette", "When Doves Cry" un "Delirious", un kuras šodien turpina saviļņot popmūzikas fanus.

Jums varētu rasties jautājums: kāds savvaļas, savvaļas sporta pasaulē princim ir sakars ar komiksu grāmatām? 1991 mūzikas komiksu grāmatu uzplaukuma laikā (daļēji pateicoties Revolutionary, tādu nosaukumu izdevēju kā Led Zeppelin Experience), DC Comics ar savu Piranha Music etiķeti izlaida Prince: Alter Ego. - šāvienu uzrakstīja Dveins Makdeufs (Justice League Unlimited), iespieduma autors ir Deniss Kovans (jautājums), bet tintes rakstījis Kents Viljamss (Havok & Wolverine: Meltdown).

Princis: Alters Ego ar krāšņu vāku, kuru ieskauj vienmēr lieliskais Braiens Bollands, mēģina pielietot secīgas mākslas stāstu stāstīšanas paņēmienus ar mūzikas spēku un dramaturģiju. Rezultāts ir gudri (un reizēm arī mākslinieciski) uzrakstīta, bezcerīgi korņaina morāles spēle, kas piedāvā ērtus, romantiskus risinājumus sarežģītām problēmām.

Mūsu stāsts sākas ar to, ka Princis dodas kruīzā ar savu purpura motociklu un pēc ilgas ekskursijas atgriežas Mineapolē, un viņa viltīgajā ādas jakas pušķi pūta vējā. Iebraucot pilsētā, kas ir "viņa iecienītākā dziesma, melodija, kuru viņš pazīst no sirds", viņš jūt, ka ritms nav gluži pareizs, ka kaut kas ir nepareizs, piemēram, "dzirdēt iecienītu veco singlu, kas spēlē nedaudz ārpus ātruma". Acīmredzot šajā komiksu grāmatā ietvertās mūzikas metaforas darbojas dziļi, kas ir kredīts Makdefijam. Patiesībā viņi pārvēršas literātikā, jo Prinss nolemj "izveidot nedaudz savas mūzikas", lai lietas sakārtotu.

Nevar atrast savu mūza. Prinsa pamet studiju, novēršot uzmanību (viņas vārds ir Muse, pietiekami ietilpīgs), bet atrod vairāk, nekā viņš bija kaulējies: bandu pāri uz kara robežas. Pārsteidzoši (nemaz nerunājot par neticami) Prinss konfliktu nodzēš ar sekojošu atskaņu: "Es domāju, ka jums abiem vajadzēja būt līderiem. Kas notiek ar jūsu cilvēkiem, ja sākat karot savā starpā?" Izdzirdot šos gudrības vārdus, bandas vadītāji dalās epifānijā, kas liek viņiem iznākt no transas un redzēt viņu ceļu kļūdu. Tas, ka aina nebeidzās līdz asarām, ķērienam un cukura sīkfailu recepšu apmaiņai, bija nedaudz pārsteidzoši.

Pēc bandas kara apturēšanas. Princis joprojām ir nemierīgs, pateicoties pilsētas "smalkajam jaunajam ritmam". Viņš dodas uz savu veco spoki, deju klubu “Glam Slam”, un dzird pazīstamu skaņu: paša mūziku, bet spēlē ar “tīru, eksplozīvu naidu”, kas liek cilvēkiem “sagraut viens otru”. Prinss atklāj, ka viņa bijušais grupas biedrs Dvīņi atkal ir uz skatuves, veidojot kaitīgu, niknumu izraisošu mūziku. Rezultātā iegūtā pārmaiņus un atskaites secība (kurā Prinss pirmo reizi sastopas ar Dvīņiem) ir piemērs tēmas tēmai: mūzikai jābūt pozitīvai un pacilājošai (gan fiziski, gan garīgi), nevis naidpilnai, destruktīvai un vidējai.